Vieni bļauj sarkanām sejām, citi uzstājīgā balsī cenšas pārliecināt daudzos viesus pie nožogojuma: jūsu zemi ir pārņēmuši svešinieki, jūsu kultūra, jūsu ģimenes, jūsu identitāte ir briesmās. Kāds vecs vīrs miklām acīm vicina avīzi, kurā viņa izbailes ar lielajiem burtiem padarītas par virsrakstu. Saujiņa korejiešu tūristu neizpratnē noskatās savādajā norisē: «mazā Austrija» pret pārējo pasauli. Ir pagājuši divdesmit gadi, kopš Kristofs Šlingenzīfs Vīnes centrā, tieši blakus operai nosēdināja savu jau sen par leģendāru kļuvušo konteinera iestudējumu «Lūdzu, mīliet Austriju!» (Bitte, liebt Österreich!, 2000). Tieši tobrīd konservatīvais kanclers Volfgangs Šīsels bija noslēdzis savu līgumu ar velnu, proti, labējo demagogu Jergu Haideru un viņa Austrijas Brīvības partiju. Citas Eiropas Savienības valstis diskutēja par sankcijām pret dalībvalsti Austriju, un Austrija diskutēja par valsts robežām, demokrātijas robežām un mākslas robežām. Pasaule noraudzījās.
Uz šī fona un zem spožā lozunga «Ārzemniekus ārā!» Šlingenzīfs inscenēja realitātes šovu ar īstiem patvēruma meklētājiem. Sešas dienas konteinerā tika izmitināta imigrantu grupa, kuras dzīve visas diennakts garumā ar novērošanas kameru palīdzību bija skatāma internetā, kamēr Austrijas iedzīvotāji bija aicināti balsot, kādā kārtībā imigranti viens pēc otra šo zemi pametīs. Skandāls bija milzīgs: konservatīvie, redzot parodiju par savu argumentāciju, jutās nomelnoti; kreisie bija saniknoti par cilvēcisko ciešanu, viņuprāt, cinisko izstādīšanu publiskai apskatei un gadiem ilgā vietējo aktīvistu darba ignorēšanu, kas ar šo tingeltangeli padarīts tikai grūtāks. Tas bija gads, kad notika realitātes šova «Big Brother» pirmā vācu sezona, kuru daži satraukti sabiedrisko notikumu komentētāji nodēvēja par humānisma laikmeta beigu sākumu.
Kopš tā pagājis ilgs laiks. Reiz tik pretrunīgais televīzijas raidījums — ar īsiem pārtraukumiem — tiešām vēl arvien tiek rādīts, taču tā iespaids jau ilgstoši ir senils līdzās citiem vismaz tikpat ciniskiem realitātes šoviem. Austrijas Brīvības partija, par spīti visiem skandāliem, aizvien Austrijā ir visur klātesoša; šajā laikā tās pārstāvji bijuši ne vien iekšlietu, ārlietu un aizsardzības ministri, bet pat vicekanclers. Šī valsts tāda nav vienīgā: radikāli labējās partijas patlaban gandrīz visur pieder pie Eiropas parlamentārās ikdienas; ne jau tikai Ungārijā un Polijā tiesiskas valstis tiek pārveidotas par «neliberālām demokrātijām». Savulaik «Lūdzu, mīliet Austriju!» ar visu tās aso konfrontāciju un kaislīgo dziņu strīdēties palika viscaur rotaļīga un Šlingenzīfam izdevās nobalansēt uz asā naža asmens, lai gandrīz neviens nevarētu izmantot viņu savu mērķu īstenošanai; patlaban tas tā nudien vairs nevarētu darboties. Politiskās un sociālās, kā arī mākslinieciskās diskusijas ir tapušas asākas un sakāpinātākas, pasaule kļuvusi tik nepārskatāma, ka, šķiet, ambivalences iegūšanai māksla vairs nav nepieciešama. Šķietami viennozīmīgās konflikta līnijas nacionālisma, rasisma, klimata katastrofas, sociālās spriedzes u. c. jomās ir kļuvušas par dziļām, acīmredzami nepārvaramām ierakumu tranšejām.